Andriksons

THE OPENING PAGES

Try the first few lines.

Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņu lasīja tāļāk. Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās. Bāls aiz karstuma, viņš piegāja pie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ. Gluži kā krāsns svelme viņam no ārienes verda pretim. «Briesmīgi,» viņš nomurmināja, aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz «sausu» vien rādīja. Arī tagad ne mazākās cerības! Barons savieba ģīmi un tuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja plata sudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli. Šņākdams vēsais zeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra. Tad viņš iegāja ēdamistabā. Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bij noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī, kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij…